lielaegle.1s.lv

Tādas netipiski aukstas dienas šī gadsimta ziemai. Saka, aukstumā vielmaiņa strādā ātrāk. Viena bēda, noslat un salt man galīgi nepatīk. Lai gan aizvadītajās brīvdienās sanāca gan pasalt, gan aktīvi staigāt lielus gabalus, gan, ko tur slēpt, pārēsties.

Vairāk vai mazāk tas viss bija ieplānots. Brīvdienu izbrauciens ar apskates objektiem un pastaigas, vienīgi ēst varēju mazāk. Tomēr pieturos pie taktikas, ja ir svētki, tad ir. Ja nu brīvdienā ir iespēja nolocīt kaudzi jūras velšu ar visām iespējamām piedevām, tad tas jādara. Ja nu sagribas izgaršot septiņpadsmit dažādus sierus (kaut gan nemaz tāda sieru fane neesmu), aiziet. Bet tas viss ir totāls izņēmums. Sākās jauna darba nedēļa un es atpakaļ tievētāju ierindā.

Tā diena ir klāt un jādodas uz to sasodīto akvaparku. Meita no agra rīta žvadzina naudu, es jums izpirkšu, es jums izpirkšu... Sakožu zobus un lieku peldkostīmu, dvieļus, ķemmi somā. Pilnīgai laimei dēls paziņo, ka mūsu plāns- divas stundas es, divas tētis, ir finansiāli galīgi neizdevīgs. Protams, otrs pieaugušais jau staro: : "Nu tad ies mammīte visas  četras stundas. Viņa mums tagad sportiste..." Un man mierinoši čukst ausī: "Varēsi aiziet ātrāk, nav tak visas četras stundas tev tur jātup!" Baigi gudrais! Bet, labi, kas būs, būs.

Turpinu, skaidrs, ka turpinu. Viennakt sanāca kā sanāca. Apēdās 2 meitas ceptās pankūkas. Kaut kā gadījās pa rokai. Attaisnojuma nekāda. Divas dienas tās vientuļi gulēja šķīvī, trešajā naktī atnācu es un tagad šķīvis palika vientuļš.

Pagājušajā naktī manā kontā viens apelsīns, o, tas jau izcils rādītājs, un 4 galetes, apziestas ar meduskarotīti. Nu nav labi. Tomēr zināms progress, jo tās nebija ne uz galda stāvošās rafaello končas, ne cietžāvētā desa no  ledusskapja. Jā, mana pamata cīņa ir pašai ar sevi naktī. Ir izmēģināts gan ēst brokastis ar varu, ēst cītīgi pa dienu, bet nekā. Lai cik esmu ēdusi vai neesmu ēdusi, kā nakts, tā zaglīgi soļi uz ledusskapi  vai roka no segas apakšas taustās galdiņa virzienā, kur noteikti kaut kas vienmēr ir. Dienas laikā man nav ne mazākās intereses ne par šokolādi, ne desu, kur nu vēl par sieru. Naktī der viss. Tik ļoti, ka reiz biju aiztaustījusies līdz iekuru klucīšiem, tādi kūdrveidīgi, brūni, īsti nezinu no kā tie sastāv, taču ēdami noteikti nav. Patiešām gribētos redzēt pašai sevi no malas, jo tas acīmredzot bija krietni liels un negaršīgs kumoss, ko nokodu un tad lēcu plika gultā stāvus gaisā, pilnu muti ar to kūdru!

Šodien ir mana dzimšanas diena. Jau kādu laiku pirms tās esmu apjautusi, ka ilgāk tā vairs dzīvot nevar. Nē, ir labi. Ir normāli. Nekā TĀDA. Un tomēr. Ja tā padomā, esmu pāris gadus dzīvojusi atliktā starta režīmā. Tas sākās ar totālu izdegšanu un kaut ko līdzīgu depresijai (ko gan kādam izteiktu diagnozes ciparu un burtu kombinācija, ja pat es pati īsti nezinu nosaukumu tam, kas nozaga man pusgadu no dzīves). Tas turpinājās ar cīņu, medikamentiem, profesionāļu palīdzību, draugu un ģimenes atbalstu un pašizziņu. Un te nu es esmu. Tuvu piecdesmit un ar milzīgu lieko svaru. Vai nav jāsmējas?! Žanra klasika. Manu vecāku laikā dāmas šajos gados aizprātojās par pensiju, kas nav aiz kalniem, cēli nesa ilgviļņotās galvas uz krietniem rumpjiem un sāka adīt zeķes mazbērniem. Es neko tādu neplānoju. Pirmkārt, nav manā dabā, otrkārt, adīt neprotu, rokdarbi man uzdzen šermuļus, treškārt, bērni vēl pamatskolā un galu galā, lai gan izskatos pēc tantītes, sirds man jauna.