Tādas netipiski aukstas dienas šī gadsimta ziemai. Saka, aukstumā vielmaiņa strādā ātrāk. Viena bēda, noslat un salt man galīgi nepatīk. Lai gan aizvadītajās brīvdienās sanāca gan pasalt, gan aktīvi staigāt lielus gabalus, gan, ko tur slēpt, pārēsties.
Vairāk vai mazāk tas viss bija ieplānots. Brīvdienu izbrauciens ar apskates objektiem un pastaigas, vienīgi ēst varēju mazāk. Tomēr pieturos pie taktikas, ja ir svētki, tad ir. Ja nu brīvdienā ir iespēja nolocīt kaudzi jūras velšu ar visām iespējamām piedevām, tad tas jādara. Ja nu sagribas izgaršot septiņpadsmit dažādus sierus (kaut gan nemaz tāda sieru fane neesmu), aiziet. Bet tas viss ir totāls izņēmums. Sākās jauna darba nedēļa un es atpakaļ tievētāju ierindā.
Meita viendien konstatēja, ka varot redzēt, es esot palikusi tievāka! Iespējams, tas bija jauks kompliments mammai, bet, godīgi sakot, atļāvos noticēt un uzreiz radās jauna motivācija.
Ar svariem sāku draudzēties nesen. Vispirms mēnesi patievēju nesveroties, jo bija bail ieraudzīt ciparu, ko apmēram nojautu. Tagad reizi nedēļā nosveros gan. Jā, process notiek. Kaut kas jau "kūst". Jāturpina tādā garā, tad būs labi. Es tiešām tam ticu, jo daru visu, ko varu.
Nu, ar brokastīm kā kuru reizi. Mierinu sevi ar domu, ka balta kafija jau ir brokastis. Pusdienas kā ierasts, kaudze salātu un gabaliņš zivs vai gaļas. Vakariņas biezpiens, tomāti, olas. Kaut kā tā. Naktij kāds auglis vai galetes pa ķērienam.
Sportiņš katru vakaru. Vispār jau vajadzētu vēl kaut ko, piemēram, brīvdienās uzslēpot. Darbdienās nesanāk, kamēr tieku līdz mājām, tumsa. Un aukstums. Bet slēpošana vēl tomēr derētu.
Uz gada darbā stāv konfektes un melnā šokolāde. Nekādas vēlēšanās apēst. Tas nozīmē, ka tiešām esmu iegājusi režīmā.
Interesanti ir tas, ka iegrašojas, piemēram, biezpiens. Tak savu mūžu tas nav bijis mans ēdiens, bet tagad pat gribas. Tāpat vārīta ola. Vai krabju nūjiņas. Nu, nekas jau tajās diži labs nav, bet kaloriju arī nav daudz. Tāpat maize. Nekāda baigā maizes ēdāja nekad neesmu bijusi. Tagad pētu maizes un kādu šķēli dienā noteikti apēdu.
Par ēdienu diez ko nedomāju. Tas mani priecē, jo dzīvē ir tik daudz ko pasākt, ka ņemties dienām cauri ar ēdienu, tam man laika žēl. Tā kā veselīga uztura pamatprincipus pārzinu, nav jāsēž un jākalkulē un tā. Turos pie reiz apgūtajiem Svara vērotāju principiem. Tie, manuprāt, man ideāli atbilst un atliek tikai ievērot.
Tā dzīvoju.
