Dzimšanas diena pagājusi bez gastronomiskām izvirtībām. Mierīgi ignorēju kūku, ko vecāki bija sarūpējuši, ar baudu notiesāju meitas sagatavotās svētku vakariņas. Arī viņa iesaistījusies manā glābšanas programmā un parūpējās par grilētiem dārzeņiem ar dārzeņu mērcīti. Nekādu lieku kaloriju, nekādu draudīgu piespriču, tīra manta un restorāna cienīgs noformējums.
Šķiet, ka pienācis laiks paskatīties problēmai tieši acīs un atzīt, ka galvenā bēda jau nav ne kopējais ēšanas režīms, pat ne mazkustīgais dzīvesveids, bet gan, hm, teiksim tā, nakts rīšana. Gribētos jau to nosaukt kaut cik glītāk, tomēr kopš vakardienas nekādu ciku caku. Kā ir, tā ir. Un, tātad. Kas to vairs lai atceras, kad īsti tas sākās. Visu krustu šķērsu pārdomājot, secinu, ka visdrīzāk, kad piedzima meita. Negulētās naktis un ņemšanās ar mazo pieradināja pie tādas nakts uzēšanas. Tajā laikā tas bija normāli, jo gulēts tika maz, ēsts arī tā, kā nu kuro reizi, bet nakts stundās tā vien prasījās kaut ko apēst. Un neliedzu sev to prieku. Nav ko te birdināt pelnus uz galvas vai gaužas asaras, bet, fakts, ka nevajadzēja. Tiri vai nemanot (bet tak manīju gan), izveidojās nelāgs ieradums. Ilgu laiku to veiksmīgi savaldīju, uzgraužot sausiņu un liekoties uz auss. Pat turējos sev pieņemamā formā. Bet tad sekoja nāvējošā kombinācija- bezmiegs, slimnīca, nervu zāles, sevis žēlošana un manas nakts gaitas uz virtuvi progresēja neticami. Slimnīca bja murgpilns laiks un bez cepumiem skapītī, ko iegrauzt naktī es par gulēšanu varēju nedomāt. Tolaik arī bija gluži vienalga, ka liekais svars sāk uzņemt apgriezienus, ārējais izskats vispār bija pēdējā vietā un tā nu resnēju ne dienām, bet stundām. Īpaši nevēlos analizēt, bet tā nu sakrita, ka nervenes+ periods, kad ikviena pastaiga bija mocības, līdz ar to kustējos maz+hormonālā spirāle un šodien tas viss rezultējies 30 apkaunojošos kilogramos. Tā kā neliela zāļu deva vēl aizvien man ir jālieto, spirāle arī nav tikai kaprīze, esmu ķērusies pie sporta un ēšanas režīma koriģēšanas.
Jāatzīst, nakts uzkodas aizvien vēl ir murgs. Lai arī šoklādes, desas, bulciņas un kūciņas aizstāju ar galetēm un dārzeņiem, viegli nav. Katru rītu mostos ar bažām, diez kas atkal naktī aprīts. Nav jau tā, ka to daru miegā, bet stāvoklis ir tuvu tam. Tāds transs, ko grūti pārvarēt un galu galā no rīta detaļas patiešām neatceros. Par šo domāju, miegā laižoties un rītā mostoties. Pagaidām nakts bez nevienas uzkodas ir kosmoss. Bet, bura ir mastā un cīnos. Vakarnakts bilance- sēklu sausiņi. Visi, kas bija. Nu pārsimts grami noteikti un 2 marinēti gurķi. Tā ir zināma uzvara.
Lai gan vakar bija dzimšanas diena un gandrīz vai legāls iemesls slinkot, tomēr 50 minūtes pavadīju uz trenažiera. Tā kā šobrīd ir tāda iespēja, jo tas ir mājās, cenšos katru dienu stundu tam veltīt. Skriet neskrienu, domāju, mana mugura un locītavas to nesaprastu, tādēļ praktizēju ātru soļošanu. Nodarbojos ar to jau mēnesi. Un, jā, ir progress. Ja pirmajās reizēs 10 minūtes un mēle pār plecu, ģībiens un bezspēks, tad tagad 50 minūtes- stunda- mierīgi. Fonā vai nu mūzika, vai filma un aidā!
Apmēram mēnesi jau ļoti sekoju ēšanai. Tā kā esmu pēc Svara Vērotāju metodēm savā dzīvē jau vairākas reizes tievējusi, vienmēr interesējusies par veselīgu dzīvesveidu, domāju, teorētiskā bāze man spēcīga. Ar to teorijas pielietojumu praksē gan ir tā, kā nu ir. Taču arī šinī ziņā esmu ķērusies vērsim pie ragiem un korekcijas ieviešu neatlaidīgi. Pudienas, ko parasti ar kolēģiem ēdam kafejnīcā, sarukušas līdz salātiem un zivs vai gaļas gabalam. Vakariņas- ola, biezpiens, dārzeņi. Kaut kas no tā. Ar brokastīm čābīgi, pagaidām vēl neizdodas neko prātīgi. Bet, arī pie tā strādāju. No rīta man pirmā vajadzība ir kafija. Kopš slimošanas laikiem balta. Jo melna kafija atstāj pēcgaršu, kas man pēc tam visu dienu traucē. Rēķinu, ka viena balta kafija dienā nav pārlieku grēcīgi. Šobrīd tās ir arī manas brokastis, tā, ka ar kalorijām viss kārtībā. Zinu, protams, ka jāēd brokastis, jāēd regulāri, strap ēdienreizēm jābūt kādai vieglai uzkodai, bet to ir grūti īstenot. Man pietiek ar pusdienām un vakariņām. Šad tad paķeru uz darbu kādu ābolu, bet bieži par to aizmirstu un pēc nedēļas izmetu miskastē savītušus jēpīšus.
Ūdeni vienmēr esmu dzērusi un arī tagad dzeru pietiekoši. Tas man iestrādājies, savi 2-3 litri dienā mierīgi.
Tā cīnos. Visu šo rakstu, lai pašai būtu kāds atskaites punkts. Ja nu nejauši kāds bēdubrālis vai māsa šim uzduras, varbūt noder.
