Šodien ir mana dzimšanas diena. Jau kādu laiku pirms tās esmu apjautusi, ka ilgāk tā vairs dzīvot nevar. Nē, ir labi. Ir normāli. Nekā TĀDA. Un tomēr. Ja tā padomā, esmu pāris gadus dzīvojusi atliktā starta režīmā. Tas sākās ar totālu izdegšanu un kaut ko līdzīgu depresijai (ko gan kādam izteiktu diagnozes ciparu un burtu kombinācija, ja pat es pati īsti nezinu nosaukumu tam, kas nozaga man pusgadu no dzīves). Tas turpinājās ar cīņu, medikamentiem, profesionāļu palīdzību, draugu un ģimenes atbalstu un pašizziņu. Un te nu es esmu. Tuvu piecdesmit un ar milzīgu lieko svaru. Vai nav jāsmējas?! Žanra klasika. Manu vecāku laikā dāmas šajos gados aizprātojās par pensiju, kas nav aiz kalniem, cēli nesa ilgviļņotās galvas uz krietniem rumpjiem un sāka adīt zeķes mazbērniem. Es neko tādu neplānoju. Pirmkārt, nav manā dabā, otrkārt, adīt neprotu, rokdarbi man uzdzen šermuļus, treškārt, bērni vēl pamatskolā un galu galā, lai gan izskatos pēc tantītes, sirds man jauna.
Ņemot vērā visu iepriekš minēto un šādus tādus aiz kadra palikušus apsvērumus, esmu nolēmusi startēt. Tūlīt un tagad speru soli pāri starta līnijai un uzsāku maratonu pretī ideālajai sev. Pagaidām man nekas cits neatliek kā stiept līdzi vēl arī 30 kg smagu paunu. Tas ir liekais svars un mans īgnums pret pasauli, sevi, ikvienu, kuram šitāda nasta iet secen. Tajā paunā ir arī stress par simtuunvienu sīkumu un tamlīdzīgas grabažas, no kurām plānoju atbrīvoties. Un ir lērums viskautkā, ko pamazām deldēt. Par to tad arī procesa laikā.
Starts ir dots, dzimšanas diena būs man labs atskaites punkts, bet finiša nav un nebūs, to Imants Ziedonis reiz ir pateicis, man atliek vien piekrist.
2018.gada 12. februārī esmu atkal sākumā.Aiziet!
