Nu kas var būt vienkāršāks kā nopirkt kleitu? Latvijā izvēles pārbagātība atkrīt. Un kur jūs esat redzējuši, ka vaļiem būtu kleitas? Tiem, tālajos okeānos droši vien ir. Vietējiem nepienākas. Nav ko izaugt par vali un tad vēl pucēties! Bet vajag! Tagad un tūlīt. Arī kleita var būt jaunas dzīves elements. Ideja par kletu ir zibenīga, izpildījumam arī jābūt itin veiklam. Tādēļ, aidā uz zināmo veikalu! Tas mani vēl nav pievīlis nekad. Vai nu šoreiz...
Šubas sēj meita. "Eu, mammu, tas vairs nav tas veikals! Šitam ir citādāks nosaukums!" Apstājos pussolī star gaiteni un pirmo drēbju pakaramo. Vai tad es zinu, kāds tam veikalam bija nosaukums? Nav ne jausmas. Pēdējo reizi pirku vasaras kleitu. Bija jauka pārdevēja. "Bet vieta tā pati!" apņēmīgi iebilstu jaunajai paaudzei. "Bet nosaukums IR CITS!" viņa neatlaižas un tūlīt pat labo situāciju: "Ejam iekšā, apskatīsimies..." Un te nu mēs esam. Viena maza un gatava pienest, ieteikt, apstrīdēt, otra liela, ļoti liela un mazliet jau apmulsusi. Kaut kas ir citādāk. Visādas jaukas, MAZAS kleitiņas. Mazas jaukas jaciņas un svārciņi. Šitā leļļu pasaule draud mani iznīcināt. Man IR jāatrod kleita! Man somā ir žūksnis naudas un esmu te atbraukusi tālu ceļa gabalu. Tieši šodien man ir kleitas pērkamais un mērāmais noskaņojums! Lai gan turpinu ripināties starp plauktiem un noturēt vienaldzīgus vaibstus, galvā sāk šaudīties aizdomīgi pesimistiskas domas. Un tad, ak, IR! Nē, šito ar baltraibo priekšu es varētu uzvilkt, bet, nē, nav mans. O, šī varētu būt, tā arī... "Tu, meita, ievēro, šito man atnesīsi, šito, šito, bet tagad paņemsim to un to!" Uzlaikošanas kabīnē tas speciāli man ieslēgtais apgaismojums, kas manu rumpi izkropļo līdz lielizmēra auglim vai gigantiskam kartupelim. Pirmā kleita der kā uzlieta. Jauka zaļa melone. Ar pušķi. Uzvilkšu jaku, o, jā. Tad no priekšas pat glīti. No mugurpuses mana melnā garā jaka, bet no sāniem svaigas zāles kaudze ar melnu paltraku pāri. "Nē, mammu, ja to jaku uzvelk, ir labi." Hm... Šito naudu par to, lai ir kaut kas zem vecās jakas? Tad jau var iet arī ar veču T kreklu. Paša lielākā izmēra. Lēti un labi. Aiziet otra! Uz pakaramā šī ir mana favorīte. Ak, jē, uzvilkt jau var, bet viss plandīgums kaut kur pačib, no spoguļa uz mums raugās milzīga saspiesta vabole ar pelēku volānu mazliet zem dibena. Bērnus biedēt un tikai. Nākamās ir lielais ķirbis un pelēkā ome. Seko pensijā pavadāmā kleita un vēl kāda, kas tālāk par galvu nav uzspīlējama. Pieslēdzas pārdevēja: "Te ir vēl. Un es no cenas 20% noņemšu.". Laikam mans kletas gribēšanas izmisums laužas ārā pa pielaikošanas kabīnes aizkariem. Pārdevēja acīm redzami aizraujas, viņas brūnajās acīs vīd: "Mēs tevi dabūsim kleitā, lai ko tas man prasītu." Kad sāku jau sliekties uz melones/ zāles kaudzes pusi, man pasniedz pašu pirmo. To, kuru neatzinu par savu. Virsū uzslīd kā zīds! Attēls spogulī samulsis. "Nu, meita, kā ir?" "Forši, sitā gan ir forša." Ne, nu nekas jau foršs nav. No priekšas tīri tā neko, no aizmugures kārtīgs muca, bet no sāniem, no sāniem melnbalta kaudze. Tomēr. Ir kabatas, ir silti, nekur neuzsēžas, nekas neizspiežas. "Tiešām, tiešām es tādu varu vilkt?" "Mammu, IR LABI!" Līdz kasei vēl reizes divpadsmit meitai nākas atbildēt, ka tiešām, tādu kleitu es drīkstu vilkt, iet uz darbu un visur, kur nu man gribas iet. Pārdevēja nomīnuso solītos 20%, vēl paķeru auskarus kleitas toņos un tas ir padarīts.
Pa kāpnēm pretī nāk mūsu ģimenes čaļi. Jaunākais: "Beidzot!" Es: "Ilgi gaidījāt?" Vecākais: "Nē, nē, viss kārtībā." Bet balsī tas pats "beidzot" vien ir.
Šorīt meita trīspadsmito reizi pacietīgi skaidroja: "Jā, ir labi. Jā, tu vari iet tāda uz darbu. Jā, piestāv."
