Turpinu, skaidrs, ka turpinu. Viennakt sanāca kā sanāca. Apēdās 2 meitas ceptās pankūkas. Kaut kā gadījās pa rokai. Attaisnojuma nekāda. Divas dienas tās vientuļi gulēja šķīvī, trešajā naktī atnācu es un tagad šķīvis palika vientuļš.
Pagājušajā naktī manā kontā viens apelsīns, o, tas jau izcils rādītājs, un 4 galetes, apziestas ar meduskarotīti. Nu nav labi. Tomēr zināms progress, jo tās nebija ne uz galda stāvošās rafaello končas, ne cietžāvētā desa no ledusskapja. Jā, mana pamata cīņa ir pašai ar sevi naktī. Ir izmēģināts gan ēst brokastis ar varu, ēst cītīgi pa dienu, bet nekā. Lai cik esmu ēdusi vai neesmu ēdusi, kā nakts, tā zaglīgi soļi uz ledusskapi vai roka no segas apakšas taustās galdiņa virzienā, kur noteikti kaut kas vienmēr ir. Dienas laikā man nav ne mazākās intereses ne par šokolādi, ne desu, kur nu vēl par sieru. Naktī der viss. Tik ļoti, ka reiz biju aiztaustījusies līdz iekuru klucīšiem, tādi kūdrveidīgi, brūni, īsti nezinu no kā tie sastāv, taču ēdami noteikti nav. Patiešām gribētos redzēt pašai sevi no malas, jo tas acīmredzot bija krietni liels un negaršīgs kumoss, ko nokodu un tad lēcu plika gultā stāvus gaisā, pilnu muti ar to kūdru!
Visādi citādi viss kārtībā. Piemēram, šodienas pusdienas kafejnīcā- vistas gaļas gabaliņi un slāti. Viss. Brokastīs kafija ar pienu. Pa vidu gadījās 2 mazi pomelo gabaliņi. Vakariņās biezpiens vai ola. Pēc noskaņojuma. Kāds tomāts. Apmēram tāda mana ēdienkarte katru dienu. Saprotu, ka tievētājiem svarīgi ēst bieži, nebadoties un neieslēgt ar pārāk mazu kaloriju daudzumu pašsaglabāšanās mehānismu, lai organisms nesajūt trauksmi un nesāk uzkrāt rezerves. Cenšos, lai tā nebūtu. Iespējams, ēdu šinī ziņā par maz, bet pagaidām nevaru piespiest sevi uz vēl kaut ko.
Vakaros mīļotais trenažieris komplektā ar filmu. 50 minūtes katru vakaru ātrā solī. Vakar palielināju tempu.
Pēc dienas, kas pavadīta pie datora, ar prieku rosos pa māju. Trauki, putekļi, kādreiz vakariņas visiem, kādreiz vēl kas tamlīdzīgs, katrā ziņā vakari paiet ļoti aktīvi. Pēc sportošanas gan laiks grāmatai. Bez lasīšanas es nevarētu nekādā ziņā. Tas man svarīgāk kā ēst.
Svēršos pirmdien no rīta. Ja neaizmirsīšu. Jebkurā gadījumā, turpināšu tādā garā.
Ak, jā. Sestdien paredzēts akvaparks. Tas, protams, būs graujoši. Kad tādi vaļi kā es tur ieradīsies, baidos pat kas notiks ar ūdens līmeni. Nedotos turp nekādā ziņā, bet nav dižas izvēles. Bērni sakrājuši naudu, kādam pieaugušajam jābūt līdzi. Mēs esam divi, tad nu dalīsimies, viens divas stundas un otrs divas. Man jau šķiet, ka tādiem vaļiem kā es publiski atkailināties peldkostīmā būtu jāaizliedz. Taču, ko padarīsi, visādi ļautiņi veļas pa pasauli, var taču aizgriezt galvu prom un neblenzt. Jo redzēt tur ir ļoooti daudz ko, bet daiļi tas nav nekādā ziņā. Es ko tādu atļaujos tikai bērnu dēļ. Viņi palūdza un, ja viņiem nav jālien no kauna zemē, tad pārējie pacietīs.
