Jā, pavasaris ir klāt un daudz ūdeņu aiztecējis. Tīri vai gribētos teikt, ka arī tauku... Kopumā ir kādi 15 kg nost. Tagad jau vairākas nedēļas iestājies čušs. Svars stāv uz vietas un, lai kā es to cenšos ietekmēt, nekā. Svari rāda vairāk vai mazāk vienu un to pašu. Nu, neko, palielinu sportiskās aktivitātes, ēdu tradicionāli maz un, domāju, pareizi. Tad jau manīs.
Dēls viendien mani nevarēja veikalā atrast. Kad nu beidzot saskrējāmies, teica, ka no aizmugures neesot pazinis. Jauki, vai ne? Laikam jau tā arī ir, ka dibens pamazām rūk, lai gan es pati neredzu nekādas pārmaiņas, tak citi saka, ka esot jau, esot! Nu, to viņi aiz pieklājības, bet patīkami tāpat! Vēders gan kā lielais pufs, nekas tur vēl nav pazudis, bet gan jau, gan! Kurpes aizšņorēju elementāri un līdz kāju nagiem arī beidzot varu pieliekties. Tas jau ir labi! Viendien darbā no pirksta nokrita gredzens, kad liku atpakaļ, sapratu, ka jāliek uz cita, resnāka pirksta, jo uz ierastā ir par lielu. Un, ak, Stokmana trakajās dienās arī es kļuvu maķenīt traka. Un kā gan ne? Savācos žūksni drēbīšu un, uzmanību, pielaikošanas kabīnē gandrīz iekliedzos, tak vienas bikses bija PAR LIELU! Kaut kas neiedomājams! Tā nu man nebija bijis ai, cik sen! Un derēja arī krakls un otras bikses. Man. Derēja. Drēbes! Tur jau jākliedz pa visu Rīgu! Es nekliedzu, bet nopirku gan! Lai gan vispār veikalā biju dēlam vārdadienas dāvanu pirkt...
Tā kā trenažieris pirms pāris dienām nojuka (kaut kas jālabo, cerams, izdosies), nākas doties ārā ar nūjām. Nevarētu teikt, ka nūjošana ir mana stihija, galīgi nē, bet nu kaut kas jādara lietas labā, kamēr mans uzticamais trenažieris atpūšas. Izpētīju nūjošanas video internetā, sapratu, ka neko nesaprotu, baigi sarežģītā māksla, bet es nepacietīga. Tad nu klumpačoju kā protu. Katru dienu. Apmēram 4 km. Viendien arī 7 aizcilpoju. Bet nav jau lauku cilvēkam tik vienkārši kā varētu domāt. Piemēram, vakar, izdomāju jaunu maršŗutu. Ha, pēc 3 km ieraugu aploku ar buļļiem! Mugurā man koši sarkana jaka. Saprotu, ka tālāk ne soli, neesmu jau nekāds toreodors vai kā nu viņus tur sauc! Buļļus izaicināt neesmu plānojusi un man ir bail. Kad to stāstu mājās, visi smejas vēderus turēdamai, tās esot muļķības, neko tie buļļi man nedarītu un tā.
Tā man iet. citu dienu vēl par citiem notikumiem. Tagad jādodas sportot!
