Apmēram tā man ar to ēšanas lietu. Nekādu problēmu līdz zināmam brīdim. Esmu nonākusi pat jau līdz brokastīm. Auzupārslu putras sauja ar tējkaroti pašas vārīta lāceņu ievārījuma. Auzupārslas apleju jau vakarā ar ūdeni un no rīta tikai mikrenē uzsildu. Pusdienas ierastās- kafejnīcā gaļa vai zivs ar salātiem. Pagaidām pieturos pie šī plāna. Saveidot vakarā nākamajai dienai veselīgas pusdienas man vienkārši nav laika. Nē, nu laiks kā tāds ir, bet prioritātes vakaros citas. Vispirms- bērni. Kādam kaut kas jāpalīdz mājasdarbos, jāuzspēlē kāda galdaspēle utt. Tad trauki, putekļi, sportiņš, grāmata un nakts klāt.
Vakariņas arī nekādas baisās kalorijas neveido. Piemēram, vakar. Ar meitu kopā apēdām: 2 tomātus, 1 mocarellas bumbu, 2 vārītas olas, es vēl 4 krabju nūjiņas. Viss. Tādā stilā un apmērā katru vakaru.
Tā kā neesmu pirmo reizi ar pīpi uz jumta, ēdiena sastāvu un daudzumu protu variēt un kombinēt atbilstoši vajadzībai. Un vajadzība ir- tievēt! Tam ko dienas laikā apēdu, vajadzētu vest uz mērķi. Bet! Nāk nakts un nakts ir tāda slidena padarīšana. Pēdējos vakarus cītīgi nomizoju 1 pomelo un nolēmu to nakts apēšanai. Jo skaidrs, ka kautcikos būšu augšā un roka stiepsies, kājas vedīs... Pomelo apēdu. Kā par nelaimi, turpat uz galda traukā meitas ceptie cepumi. Viņai, redz, vajadzēja kaut ko pie tējas! Es jau tā šķībi noskatījos, kad rindoja tos cepumus šķīvī. Acīmredzams, ka visus neapēdīs ne pati, ne čaļi. Naktī tie cepumi tāāā smaržoja. 2 apēdu. Nevajadzēja. Neapēst nevarēju. Tas notiek zibenīgi.
Citā naktī atkla pomelo. Forši! Bet, ak, sodība! Mazuma piegarša vai, bet attapos ar maizeskastē atrastu sakaltušu kaneļbulciņu vēderā. Bulciņa kā sausiņš. Cieta kā krams. Kur vispār prāts naktī pusaizmigušai ko tādu grauzt, tak zobus var nolauzt. Bet naktī prāta nav, tas ne nu gluži izslēdzas, bet greizi pārslēdzas gan.
Tā cīnos. Karogs rokā, balto karogu neizkāršu, tas skaidrs. Bet tā nakts uzgraušana ir totāla atkarība. Tie, kuri ar to nav sastapušies, ne iedomāties nevar kā tas ir. Dienā man tādas kanēļbulciņas un cepumus pakaļ var mest, neēdīšu. Naktī uzvedos kā alkoholiķis. Jā, tieši tā. Tieši tā tas arī ir.
Ar sportiņu viss kārtībā. Esmu aizrāvusies. To pat skaļi teikt nevar, bet bez ikvakara trenažiera stundas nav bijis neviens vakars nu jau pusotra mēneša laikā. Turklāt, kad no darba pārrodos mājās, par to vien sapņoju! Nekad nebūtu domājusi, ka kas tāds vispār iespējams! Bet, ir! Turklāt pamazām klāt nav vingrojumi, kurus sen, sen iemācījos, bet sen, sen nebiju pildījusi. Tagad prasās.
Šovakar nolikšu sev ne tikai pomelo, bet vēl kādu ābolu. Un turēšos, cik var...
