Tā diena ir klāt un jādodas uz to sasodīto akvaparku. Meita no agra rīta žvadzina naudu, es jums izpirkšu, es jums izpirkšu... Sakožu zobus un lieku peldkostīmu, dvieļus, ķemmi somā. Pilnīgai laimei dēls paziņo, ka mūsu plāns- divas stundas es, divas tētis, ir finansiāli galīgi neizdevīgs. Protams, otrs pieaugušais jau staro: : "Nu tad ies mammīte visas četras stundas. Viņa mums tagad sportiste..." Un man mierinoši čukst ausī: "Varēsi aiziet ātrāk, nav tak visas četras stundas tev tur jātup!" Baigi gudrais! Bet, labi, kas būs, būs.
Kā tad! Hlora smaka uz ielas jūtama! Es jau zināju... Bet bērni jau pie skapīšiem un viss ir sācies. Sajūsmas trakumā esmu iespiesta lielā dzeltenā pūslī un laižam lejup. Muļķe, kur man bija prāts! Tūlīt apgāzīsimies! Nē, tas nav normāli! Dzelteno pūsli svaida tā it kā es būtu nevis valis, bet pūka, virpuļvirpuļiem traucamies lejā un finālā ar plunkšķi iekrītam baseinā. Nekad vairs, dzirdiet, pat nedomājiet! "Mammu, tā bija tikai siera truba! Tas vispār nebija nekāds ātrums. " Paldies un gana. Es mirkšu tepat kādā baseinā un nekustēšos vairs nekādu trubu virzienā. Kad bērni jau nezcik reizes aizgājuši un atnākuši ar ziņojumu, no kādas trubas atkal nolaidušies, man apnīk. Ejam uz citu mirkšanas vietu. Izplunčājos gan šur, gan tur, līdz nonākam SPA zonā. Pareizi! Kad bērni bija mazi, šeit nesanāca pakavēties, jo bija jājoņo viņiem pakaļ. Nu, mīļie, te tad arī mani varēsiet atrast! Lai gan valdošā te lietuviešu valoda un temperaments, tomēr es arī neesmu nekāda knapā. Kārtīgi izminos ar ūdens velosipēdu, izskraidos uz skrejceliņa, izpeldos un ļauju sevi daudzīt visādām ūdens strūklām. Sāls kambaris, der arī tas. Turku pirts, labi. Auksts ūdens, norīvēšanās ar ledu. Tvaika pirts, auksts ūdens. Burbuļvanna, pelde zem klajas debess. Esmu elementā. Sauna arī jāizmēģina, lai gan tā man pieejama mājās. Tik un tā. Lai iet vēlreiz un vēlreiz viss pēc kārtas.
Kādā brīdī dēls ziņo, ka laiks pamazām doties projām. Jau?! Bet ir arī pēdējais brīdis, pirksti sačervelējušies un šķiet, ka pati esmu viena liela hlora tablete. Sajūta, it kā hlors plūstu arī no manām iekšām un es to gan ieelpoju, gan izelpoju. Tas nepāriet līdz pat mājām.
Bet morāle? Dažreiz kaut kas, kam ļaujies sakostiem zobiem, ir tieši tas, kas tev vajadzīgs. Nekāda vaina nav arī tādam akvaparkam, ja pieņem noteikumus. Kad atmetu īgņošanos, atklājās, ka ir labi. Un vaļi, ai, kas tur bija vaļu! Nekāds daiļums, bet labāk ar pašcieņu valis, nekā komplekšaina smilga. Visiem vietas pietiek un katram sava ute kažokā.
