Nejauši radies pseidonīms, kas lieliski atbilst manam šī brīža noskaņojumam. Nav nekādas vajadzības publiskoties. Mans vārds un uzvārds šajā gadījumā nav būtisks. Būtiski ir tas, ka esmu dzīvs cilvēks. Sieviete virs 40, mamma diviem tīņiem, katru dienu eju uz darbu, strādāju to, kas sagādā man gan daudz prieka, gan daudz raižu. Man ir forša ģimene, labi vecāki un omulīga vīramāte (es gan viņu tā nesaucu, viņai ir daudz jaukāks vārds, bet arī tam te nav nozīmes.) Man ir vecāka māsa un jaunāks brālis ar kuriem šad tad satiekamies, pasmejamies vai paraudam par dzīvi, pēc vajadzības.
Man ir dažas patiešām izcilas draudzenes. Ne, nu cilvēki parastie, nekādas princeses jau nav. Bet tādas, par kurām es ietu karā un kuras, jādomā, manis dēļ arī kādu cirvīti uzasinātu. Ir jau to apliecinājušas. Savējās uz mūžu.
Es esmu trakoti emocionāla būtne, mēdzu pārdzīvot par visu un visiem. Nevarētu teikt, ka tas man palīdz dzīvot, tomēr cenšos, ļoti mācos nelēkt uz ēcēšām par katru nieku, neraudāt publiski un neizgāzt apvaldītās emocijas uz mājiniekiem. Jāatzīst, ka pamazām sāk izdoties, bet tas nav viegli. Dzīve man ir devusi mācību, ko nevēlos izniekot. Tomēr darbs ar sevi, protams, ir mūžīgs.
Neesmu nekāds medus, drīzāk dazis. Man patīk humors, lai cik melns tas arī nebūtu.
Esmu plānojusi šeit aprakstīt to, kā cīnos ar lieko svaru. Tas ir pamats. Bet, ļoti iespējams, radīsies arī citas tēmas. Man ir ko teikt un rakstīšana ir mana stihija. Vienīgi brīvā laika tam necik daudz neatliek. Ja nu kāds nonāks līdz šai lapai, varbūt kādam noder iedvesmai vai pasmiešanai. Varbūt kāds šo lasot jutīsies mazāk viens vai, gluži citādi, liels un varens. Tam nav nozīmes. Svarīgākais, lai tās ir gaišas emocijas. Varbūt mazs uzmundrinājums kaut kam sen iecerētam.Bet vispār es to daru pati sevis dēļ. Tāda maza atskaitīte man pašai par mani pašu.
